Ārsts izvēlas ārstēšanas metodi atbilstīgi slimības raksturam, bet dziednieks – atbilstīgi slimnieka raksturam.
Nereti pavisam neizprotamā kārtā ārsts un dziednieks tuvojas vienam un tam pašam punktam, tikai – no dažādām pusēm.
Uzvedība un holesterīns
Mēs nereti sakām: sirds ir satraukta, sirds trīc, pieķēries no visas sirds, sirds nojauš utt. Visi šie vārdi ir patiesi, jo jūtas, kādas pārdzīvo cilvēks, atspoguļojas sirdsdarbībā un atstāj tajā savas pēdas. Reizēm sirds pārvēršas tuva cilvēka simbolā, un tai tiek raidītas visas jūtas, kuras nav iespējams izpaust atklāti. Cilvēks baidās citiem atklāt savu neapmierinātību. Sievietei pietrūkst drosmes iebilst mīļotajam cilvēkam, un viņa taranē pati savu sirdi, ļaujot tajā ieplūst nīgrumam.
Amerikāņu zinātnieki Meijers Frīdmans un Rejs Rozenmans, kuri novēroja išēmijas slimniekus, atklājuši viņu uzvedības īpatnības. Sirdsslimnieki ļoti bieži pieder pie tā sauktā A tipa. Viņi atrodas mūžīgā cīņā ar apkārtējo pasauli. Viņu godkārība, agresivitāte, kareivīgums, neiecietība, uzbudinātība, nosliece uz konfliktiem un naidīgums pret konkurentiem, kas itin mierīgi sadzīvo ar uzsvērtu pieklājību, nereti ir stresa izraisīti. Cilvēkam gribas īsā laikā paveikt iespējami vairāk un gūt maksimālus rezultātus. Viņš visu laiku kaut ko nepagūst. Kad cilvēku plosa neskaitāmas vēlmes un kaislības, dažas no tām ir cita ar citu pretrunā. Šādā situācijā praktiski nav iespējams izbēgt no iekšējā konflikta.
Cilvēks, kas pieder uzvedības A tipam, ir neapmierināts un stingrs pret sevi. Viņi bieži vien nepievērš nekādu uzmanību nogurumam. Ja vajadzīgs, strādā, pat ja nejūtas veseli. Satraukums viņiem izpaužas aizplīvurotā formā. Reizēm viņi vairs nespēj valdīt pār sevi, kļūst netaktiski un rupji, bez iemesla var pārņemt niknums. Sabiedrībai šie enerģiskie, par varu un prestižu amatu sapņojošie A tipa cilvēki parasti šķiet simpātiski, un tā viņus atbalsta.
Bez A tipa uzvedības eksistē arī B un C tipa uzvedība. Pirmā atšķiras ar brīvu attieksmi pret pasauli un apkārtējiem cilvēkiem, apmierinātību par savu stāvokli un spriedzes trūkumu. C tipa uzvedība ir saistīta ar kautrību, ieraušanos sevī, spēju bez jebkādas pretestības samierināties ar jebkuru likteņa pavērsienu, arī nemitīgām jaunu nepatikšanu un triecienu gaidām.
Hipertonija un bailes
Hipertonija ir viena no visbiežākajām sirds-asinsvadu sistēmas slimībām. Tā sākas ar periodisku asinsspiediena paaugstināšanos, uzbudinātības un noguruma paaugstināšanos, bezmiegu, galvas reiboņiem, sirdsklauvēm. Pēc tam parādās sāpes sirds apvidū. Hipertoniķi ir slimīgi emocionāli. Viņus kaitina spoža gaisma un trokšņi, viņi bieži nav pārliecināti par sevi, sūdzas par dzīves grūtībām. Viņus nomāc dažādas bailes.
Šā tipa cilvēks izceļas ar paaugstinātu nepieciešamību būt mīlētam. Viņam pastiprinās varaskāre pār apkārtējiem, mēdz būt agresīvi impulsi, taču kaut kas šos impulsus viņā piebremzē. Hipertoniķis nav par sevi pārliecināts un iekšējo satraukumu cenšas apslāpēt ar alkoholu, reizēm – ar asarām. Dažkārt asinsspiediena paaugstināšanās ir saistīta ar pastāvīgām dusmu lēkmēm. Bieži tā mēdz būt cilvēkiem ar vāju raksturu, kuri nav spējīgi pateikt “nē”.
Piespiedu pakļaušanos citiem cilvēks uztver kā atteikšanos no sava gribasspēka. Vainas apziņa pašam pret sevi tracina hipertoniķi.
Hipertoniķa raksturs veidojas bērnībā nedrošības un sasprindzinātības gaisotnē, ko reizēm rada tēva despotisms. Nedrošais un iebiedētais bērns slēpj no apkārtējiem agresiju, ko jūt pret tēvu. Vēlāk šis iekšējais konflikts atsaucas uz raksturu un cilvēka uzvedības tipu. Dzīvesstils, kurā svarīga loma ir slēptajai agresijai un nevis ārējiem apstākļiem, kļūst par galveno nelaimju cēloni.
Žultsakmeņi un taisnības mīlestība
Žultspūslī un žults kanālos ļoti bieži veidojas akmeņi, kas aizšķērso ceļu žultij un izraisa aknu kolikas. Vairumā gadījumu akmeņi netraucē, taču cilvēku, kam tie sagādā ciešanas, ir ļoti daudz. Žultsakmeņi ir viena no izplatītākajām slimībām pasaulē. Jau senie grieķi bija ievērojuši, ka starp aknām, žulti un cilvēka psihi pastāv cieša saikne. Kad cilvēks dusmojas, uztraucas, jūt pret kādu skaudību, tas tūlīt ietekmē aknu darbību. Ne velti tautā ir teiciens: žultains cilvēks.
Zinātnieki nolēma pārbaudīt, kā dažādi pārdzīvojumi ietekmē aknu funkciju. Hipnozes seansā eksperimenta dalībniekiem tika iedvestas dažādas emocijas: prieks, skumjas, satraukums, dusmas. Visos gadījumos, izņemot pēdējo, žults daudzums palielinājās. Naids un dusmas žults izdalīšanos samazināja. Un vēl izrādījās, ka iedvestās emocijas noteica arī žults sastāvu un nokrāsu. Cilvēkus, kam ir žultsakmeņi, var iedalīt trīs grupās. Pirmajā ir tie, kam nedod miera nepārtrauktā vēlme visur ieviest kārtību, panākt taisnīgumu un sniegt palīdzību. Šie cilvēki kļūst par ķīlniekiem ideālam, kura īstenošanu viņi cenšas panākt. Otrajā grupā galvenokārt ir sievietes, kurām ir depresija.
Viņas ir kautrīgas, gatavas pašuzupurēties, taču vienlaikus apzināti vai neapzināti dzīvo gaidās, ka viņu pašatdeve beigu beigās tiks novērtēta. Atzinība būs kompensācija par visu, ko viņas darījušas citu labā. Slimība parādās, kad viņu gatavība upurēties izrādās nevajadzīga.
Sievietēm, kas pieder trešajai grupai, ir nosliece uz histēriju. Viņām ir ļoti izteikta vajadzība būt mīlētām. Bailes no vientulības rosina slimības attīstību. Piespiedu precības, grūtniecība bez vīra, konkurence ar citām sievietēm bieži kļūst par viņu nelaimju cēloni. Ļoti daudzas no šīm sievietēm nepārtraukti izjūt satraukumu.
Tuberkuloze un vajadzība pēc līdzjūtības
Plaušu tuberkuloze attīstās tikai nelielai daļai (5–10%) inficēto cilvēku. Te sava ietekme ir arī nepietiekamam un nepilnvērtīgam uzturam, iedzimtībai, vājai imunitātei… Taču daudzi ārsti ir pārliecināti, ka slimības sākotne meklējama cilvēka psihes īpatnībās. Cilvēki, kam ir nosliece uz tuberkulozi, bieži ir bailīgi, ātri aizkaitināmi, nepastāvīgi, patmīlīgi, egocentriski, vienaldzīgi pret apkārtējiem un skumju pārņemti. Saskarsmē ar apkārtējiem viņi meklē atbalstu, palīdzību, kādu, kas par viņiem rūpētos. Vajadzība pēc mīlestības un līdzjūtības viņiem ir izteikti spēcīgāka par seksuālo apmierinājumu. Kad nevarība un atkarība sāk pārāk nomākt, šie cilvēki izveido ap sevi tādu kā drošības zonu un cenšas nevienu nepielaist sev pārāk tuvu.
Agresīvās tieksmes viņiem reizēm izpaužas haotiski, negaidot pārorientējas no viena objekta uz citu. Kad agresija tiek novirzīta uz paša es, sākas organisma mazohistiska graušana. Slimības pastiprināšanās izraisa satraukuma palielināšanos, vilšanos sevī, ārstos, medicīnā un dzīvē vispār.
Satraukumi un galvassāpes
Itin bieži galvassāpes parādās dzīves situācijās, kas saistītas ar bailēm, nemieru, sasprindzinājumu, paaugstinātu aktivitāti, kā arī dvēselē uzkrātās slēptās agresijas izpausmēm.
Visu veidu depresijas nereti ir saistītas ar galvassāpēm, bet reizēm galvassāpes ir maskēts depresijas ekvivalents.
XX gadsimta sešdesmitajos gados Harolds Džordžs Volfs nopublicēja savus pētījumus par galvassāpju veidiem. Britu zinātnieks, kura pētījums nu jau kļuvis par klasiku, novēroja, kā mainās raksturs 46 pacientiem, kas cieta no migrēnas. Pēc viņa atzinuma, 9/10 slimnieku izcēlās ar godkārību un vēlmi gūt panākumus, nopelnīt vairāk naudas.
Viņi meklēja izdevīgus darījumus un vienlaikus nevēlējās būt sīkumaini. Gandrīz visi tiecās pēc varas. Daudzi apgalvoja, ka viņi nekad nejūt nogurumu. Vairākums bija godprātīgi, strādīgi, centīgi un ievēroja kārtību.
Cilvēkiem, kas cieš no migrēnas (sāpēm vienā galvas pusē, ko reizēm pavada slikta dūša un vemšana), atklājās īpaša laika uztvere. Viņi dzīvo nepārtrauktā steigā un sasprindzinājumā. Viņi vienmēr baidās, ka nepagūs laikus sasniegt savu mērķi, ar grūtībām pacieš novirzes no ierastās lietu gaitas.
Bailes saskarties ar situāciju, kas neiederas viņu dzīvesritmā, un to savienojums ar uzkrāto iekšējo agresiju ietekmē šo cilvēku attieksmi pret pārējiem. Viņi ir pieklājīgi, bet atturīgi, baidās ar kādu satuvināties.
Seksuālajā ziņā vairākums vīriešu ar savu dzīvi bija apmierināti, ko nekādi nevarēja teikt par 4/5 sieviešu.
Daudzām no viņām dzimumakts saistījās ar bailēm no neveiksmes.
Novilkt striktu robežu starp dažādiem cilvēku tipiem nav iespējams, jo vairumā gadījumu cilvēka uzvedībā apvienojas vairāku tipu iezīmes. Svarīgi ir tas, ka šoreiz ir runa tikai par uzvedības tipiem, nevis raksturu. Cilvēks nav nevarīgs, viņa spēkos ir izmainīt dzīvesritmu. Tas nozīmē, ka viņš spēj arī samazināt risku saslimt.